Santehnika — tīra kultūra

Ūdens sistēmu darināšanas vēsture

Montieris. Viens no tiem amatu aprakstiem, kurus gadsimtu gaitā visvairāk ietekmējušas tehnoloģiju un kultūras izmaiņas. Ir maz citu profesiju, kas tik lielā mērā raksturo cilvēku dzīves higiēnas situāciju. Ir maz citu darbu, kuriem tik lielā mērā liegta sabiedrības atzinība kā amatniekiem, kuri darbojas ar gāzi, ūdeni — un citām sistēmām. Sanitārās kultūras hronika.

Santehnikas sākums meklējams civilizācijas agrīnajās dienās divu upju zemē jeb Mezopotāmijā. Šeit pirmo reizi lietoja flīzes un pievērsās iespējai izmantot ūdeni lietderīgi. Vajadzēja apūdeņot laukus, un vēlāk ūdeni pārsūtīja tālāk. Romieši izraibināja ainavu ar akveduktiem un padarīja sausos reģionus par apsaimniekojamu, noderīgu zemi. No upju un jūru makrokosma ir tāls solis līdz mājas instalācijas mikrokosmam. It īpaši, ja ceļā stājas viduslaiki, jo daudzas romiešu kultivētās zināšanas grima nebūtībā. Mūki saglabāja senās gudrības savos ierakstos. Santehniķu hronologs Klauss Krāmers (Klaus Kramer) to zina labāk nekā daudzi citi.

Klauss Krāmers nav ne vēsturnieks, ne montieris. Viņš ir fotogrāfs un rakstnieks ar bagātīgu valodu un ar šo tematu ir saskāries darbā. Turklāt viņš atrada atbalstītāju — Klausu Grohi (Klaus Grohe), savu bijušo priekšnieku uzņēmumā Hansgrohe. Krāmers savu izpētes ceļojumu laikā iegādājās dušas un vannas, ko izmantoja uzņēmuma patriarha korporatīvā muzeja iekārtošanai. “Mums vienmēr šķitis svarīgi piešķirt šim tehnoloģiju atzaram mērķa un kopības sajūtu. Daudzu gadsimtu gaitā sanitārā tehnoloģija bijusi kultūras etalons.”

Agrīnās vēstures grambas zemē kļuva par romiešu kanāliem un caurulēm, bet pēc tam arī modernā laikmeta cauruļu sistēmām līdz pat dzeramā ūdens dekrētam, kam Vācijā ir likuma spēks. Visos laikmetos bija tehniskie speciālisti, kuri nodrošināja, lai ūdens padeve būtu plānojama un noderīga. Inženierus un amatniekus, kuri rūpējās par plānu īstenošanu, dēvēja par skārdniekiem vai paneļu dauzītājiem. 19. gadsimtā parādījās gāzes un ūdens padeves sistēmas, un radās nepieciešamība ieviest skārdnieku darba dalījumu santehniķos un tā dēvētajos “veselības tehniķos”. Pēdējiem 19. gadsimta astoņdesmitajos gados Vācijā kā nosaukums tika piešķirts elegantais franču neoloģisms “Installateur” jeb montieris.

Dzeramais ūdens no caurules nav pašsaprotama iespēja

Montieris izveidoja vannas istabu dzīvojamās mājās un radīja sev stabilu karjeru. Cilvēki mazgājās vannā un dušā, un iknedēļas vannas vietu ieņēma ikdienišķā higiēna. Klauss Krāmers pakasa zodu zem bārdas: “Mēs to visu uztveram kā pašsaprotamu. Tomēr dzeramais ūdens daudzviet pasaulē vēl šodien nav pieejams. Tāpat kā WC vai duša, it īpaši ar siltu ūdeni.”

Viņu vēl aizvien aizrauj zināšanas par ūdens piegādi un aizvadīšanu. Tāpat kā apziņa, ka nelielas tehnoloģiju izmaiņas var būtiski mainīt uzvedību ikdienā. “Šajā brīdī visi domā par viedtālruni. Tomēr vecais Hanss Grohe lika cilvēkiem nostāties uz kājām, mazgājoties dušā, jo ieviesta regulējamo dušas stieni, varbūt pat izgudrojot mūsdienās zināmo mazgāšanos dušā.”